Īsumā

Iļģi ir atrodami arī Facebook

Iļģi dzīvo arī Draugiem.lv

Amazon mp3

 

Latvijas folk radio

Grupas Iļģi biogrāfija

Latvijas postfolkloras kustības aizsācēji un līderi, starptautiski visatzītākā mūsu zemes world music grupa Iļģi savu dzimšanas dienu svin 21. aprīlī. Toreiz, 1981. gada pavasarī, Iļģuciema kultūras nama vadība folkloras ansambli dibināt un vadīt uzaicināja nesen konservatoriju beigušo vijolnieci Ilgu Reiznieci, kas tajā laikā darbojās arī folkloras kopās Skandinieki un Bizīteri.

Iļģi

Iļģi dzima kā folkloras ansamblis šā vārda tradicionālā izpratnē. Viņi brauca pie teicējiem, mācījās dziesmas, instrumentu spēli, paši darināja tautastērpus, mūzikas instrumentus; uzzināto un apgūto dziedāja, stāstīja, rādīja, mācīja citiem – kur vien Latvijā atrada dzirdīgas ausis un redzīgas acis. Mūzikas spēlēšana neiztrūkstoši bija saistīta ar interesi par latviešu tautas senvēsturi, arheoloģiju, etnogrāfiju, mitoloģiju, tradīcijām, bet, tā kā visā iepriekšminētajā netrūka tēmu, ko padomju vara centās aizliegt un noklusēt, nodarbošanās ar folkloru tolaik neizbēgami bija kas disidentisks. Folkloristus vara uzraudzīja ar līdzīgu kontroles mehānismu kā rokmūziķus un citus, detalizētam ideoloģiskam izvērtējumam pakļaujot ik koncertprogrammu un neapmierinātības gadījumā, piemēram, liedzot publicitāti. Iļģus, kuru muzicēšanā jau pirmsākumos nebija nekā no cukurotas, ideoloģiski nekaitīgas, suvenīriskas virspusējības, bet ko, gluži otrādi, interesēja tieši folkloras senākie, sakrālie slāņi – latviešu senā mitoloģija, tradicionālā dzīves kārtība un ritms, tā saskaņa ar dabas ritmu, gadskārtas un ģimenes godi –, tāpat kā Skandiniekus, labu laiku nedrīkstēja pieminēt presē.

Kur sākās tā meklētāju apziņa, kas Iļģus pakāpeniski pārvērta postfolkloras grupā – kolektīvā, kura dalībniekiem tautas māksla ir iedvesmas avots savas mūzikas radīšanai? Pēc Ilgas Reiznieces atzinuma, viņi jau kopš paša sākuma izjutuši sevi nevis tikai kā folkloristus, tautas gara mantojuma izzinātājus, glabātājus un popularizētājus, bet arī kā jaunradi alkstošus mūziķus – lai arī klausītāji viņus tādus pilnā mērā iepazina pēc desmit gadiem – laikā, kad bija kritis dzelzs priekškars un nekas neliedza ne smelt no pasaules mūzikas aprites, ne pašiem tajā iekļauties. «Domāju, jau no paša sākuma bijām citādāki nekā pārējie folkloras ansambļi. No paša sākuma mūs interesēja muzicēšana, ne tikai folkloras aktualizēšana, kas bija folkloras ansambļiem pamatā. Tas bija tā... duālistiski: no vienas puses, vajadzēja dot atpakaļ tautai, pildīt savu folklorista misiju, atgādināt par aizmirsto mantojumu, bet otra lieta bija, ka mums vienkārši patika muzicēt – pēc izglītības taču esmu mūziķe. Tā tas roku rokā gāja, līdz beidzot palaidām sevi brīvībā, bet tas bija apmēram desmit gadus vēlāk – deviņdesmito gadu sākumā.»

Iļģi

Jaunu muzikālu līdzekļu meklējumu loks bijis tikpat plašs, cik bieža jaunu seju parādīšanās kolektīvā. Visu ceturtdaļgadsimtu grupā darbojas Ilga Reizniece, 24 gadus – koklētājs un dūdinieks Māris Muktupāvels. Kopš 1997. gada Iļģos viņiem piebiedrojies Gatis Gaujenieks, bijušais ASV latviešu rokgrupas Akacis līderis basģitārists un dziedātājs, tagad skaņu režisors, producents un ierakstu studijas īpašnieks (Ilgu un Māri pazīst kopš rokmūziķa gaitām grupā Jauns mēness, kurā abi iļģi gādāja par tautisku akcentu); kopš 2000. gada – bundzinieks perkusionists Vilnis Strods (ar Iļģiem koncertos muzicējis arī deviņdesmito gadu beigās); kopš 2001. gada – Egons Kronbergs, kas veic arī ģitārista pienākumus grupā The Hobos un duetā U.K.

Iļģu dalībnieku vidū savulaik bijuši vēl daudzi citi prasmīgi un pazīstami mūziķi – kā Juris Riekstiņš, Biruta Ozoliņa, Zane Šmite, Māra Kalniņa, Guntars Gabranovs, Gints Sola, Arnolds Dāle, Jānis Abens, Arnolds Kārklis, Juris Kroičs. Katrs ienesis ko savu meklējumu ceļā, ko iezīmē desmit albumu diskogrāfija: Rāmi, rāmi (MC; 1993), Bāreņu dziesmas (1993), Riti, riti (1996), Saules meita (1998), Sēju vēju (2000), Agrie gadi (2 CD; 2002), Spēleju, dancoju (2002), Kaza kāpa debesīs (2003), Totari (2005), Ne uz vienu dienu (2006).

Svarīga auditorija Iļģiem vienmēr bijuši bērni un jaunieši. Ilga ir mūzikas un folkloras skolotāja, vadījusi arī ar latviešu folkloru saistītas nometnes, kursus, seminārus un nodarbības bērniem un pieaugušajiem gan Latvijā, gan ārzemēs. Viņa uzsver, ka sevišķi iecienītas koncertvietas ansamblim ir skolas. Pēc Ilgas idejas – ar Iļģu palīdzību pievērst ļaužu uzmanību bērnu un jauniešu gadskārtējam folkloras festivālam Pulkā eimu, pulkā teku (PEPT) –, 2004. gadā iznāca albums Rāmi un ne, kur Iļģi ir instrumentālistu lomā, bet tautasdziesmas dzied PEPT labākie dziedātāji.

Iļģu mūziķi dažādos sastāvos piedalījušies arī izdevniecības Upe ierakstu sērijas Latviešu tautas mūzikas kolekcija tapšanā (tajā izdod gan autentiskam atskaņojumam maksimāli tuvinātu tautas mūziku, gan tās iedvesmotus darbus mūsdienīgā skaņu valodā). Ilgas un Māra izveidotais skaņu albums Latviešu danči, kura nolūks bija neļaut aizmirst un rosināt dejot autentiskās latviešu tautas dejas un kas kā otrais ieraksts kolekcijas sērijā klajā nāca 1999. gadā, saņēma Lielo mūzikas balvu.

Iļģu mūzikā valdošais noskaņu spektrs variē no suģestējoša miera, kas dod spēku likt bēdu zem akmeņa, līdz nevaldāmā dzīvespriekā dzirkstošai vitalitātei: viena rada, uztur otru, tās ir divas viena otrai neatšķeļamas puses, bez kurām nevar pastāvēt veselums – dzīve, kuras mūžseno kārtību apliecina Iļģu skaņu māksla.

Deviņdesmito gadu pirmajā pusē un vidū izvēlētā instrumentārija un spēlmaņu muzikālās domāšanas kopējā izteiksme rezultējās akustiskā, klusinātā apcerīgumā. Desmitgades nogalē to nomainīja dzīvi apliecinošs jestrums, skanējumā izmantojot bungu komplektu, elektriskās stīgas un apdares, ko pierastāk dzirdēt rokgrupas sniegumā un kā dēļ blakus pašdefinētajam postfolkloras un astoņdesmito gadu beigās britu izdomātajam world music jēdzienam uz Iļģiem turpmāk nereti zināmā mērā arī attiecināja apzīmējumu folkroks. Pavērsiens skanējumā saistās ar Gata Gaujenieka pievienošanos grupai – gan kā mūziķim (spēlējot basģitāru, piešķirot jaunu skanējumu senajam latviešu instrumentam ģīgai), gan skaņu režisoram un producentam strādājot pie 1998. gadā iznākušā albuma Saules meita, par kuru Iļģi izpelnījās ne tikai vienu no vairākām Latvijas Mūzikas ierakstu gada balvām, bet arī Lielo mūzikas balvu. Kā uzsver Vilnis Strods, tas, ka, nesmādējot arī popmūzikā lietotus apdares paņēmienus, Iļģu skanējums kļuvis mūsdienīgs, plašākam jauniešu lokam pieņemams, palīdz veikt svarīgu misiju – atrast šīs mūzikas ceļu pie jaunās paaudzes, tai saprotamā valodā vēstīt tautas mūzikā iekodēto dzīvesziņu. Un, lai arī pieprasījuma ziņā tautas mūzika Latvijā nevar konkurēt ar rietumniecisko popmūziku, Saules meita un nākamie albumi jūtami vairoja Iļģu popularitāti studentu un citu gados jaunu cilvēku vidū.

Iļģi

Ar muzikālo izteiksmes līdzekļu klāsta paplašināšanu grupa sagaidīja arī 20 gadu jubileju. Tapa folkrokoperas versija par Raiņa lugu Spēlēju, dancoju, kur senās baltu melodijās dzimušās tēmās līdzās tautas mūzikas instrumentiem ieskanējās ne vien elektriskā ģitāra, bet arī sampleri, sintezatori, orķestrācijas (ar šo mūziku 2001. gadā tapa fantasmagoriska mistērija lietuviešu teātrī Miraklis, 2005. gadā – vērienīgs deju spēles iestudējums (ar gandrīz tūkstoti dalībnieku) devītajos Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos, bet līdz 2006. gada beigām studija Dauka plānojusi pabeigt animācijas filmu Spēlēju, dancoju, kurā arī skan Iļģu mūzika). Savukārt Iļģu jaunākais veikums – kāzu dziesmu apkopojums Ne uz vienu dienu iezīmē tendenci, kas, pēc Ilgas Reiznieces teiktā, turpmāk varētu būt noturīga – atteikšanos no roka bungām, lai niansētāk spētu sadzirdēt cits cita stīgu saspēles.

Izmantojot tautasdziesmu kā iedvesmas avotu, Iļģi ne tikai nav vairījušies no mūsdienīgu muzikālu tēmu un instrumentu izmantojuma, bet arī ir kuplinājuši skanējumu ar citu tautu folkloras elementiem. Agrāko gadu veikumā mūziķi pauduši pārliecību, ka latviskas dzīves skaņā ne ķeltu, ne slāvu akcents nav neiederīgs, bet to tikai bagātina. Ne uz vienu dienu turpina šo atziņu – ierakstā uzvēdī afrikāņu un country mūzikas vēsmas (ugandieša Samites Mulondo balss un kalimba un Marka Federa bandžo).

Kopš 1989. gada Iļģi koncertējuši mūzikas festivālos, kultūras svētkos un citos dažāda mēroga sarīkojumos Lietuvā, Igaunijā, Krievijā, Zviedrijā, Somijā, Norvēģijā, Lielbritānijā, Šveicē, Austrālijā, ASV un Francijā, izpelnoties klausītāju interesi un cildinošas atsauksmes presē. Par to, ka Iļģi ieņēmuši redzamu vietu pasaules mūzikas apritē, liecina viņu panākumi World Music Charts Europe (WMCE) labāko sarakstā. Sevišķi vērtīgu ceturtdaļgadsimta jubilejas velti WMCE apskatnieki Iļģiem pasniedza šā gada jūlijā, iebalsojot Ne uz vienu dienu otrajā vietā starp labākajiem world music ierakstiem Eiropā. Tā ir lielākā starptautiskā profesionālā atzinība, kādu līdz šim Latvijā saņēmuši šā mūzikas virziena pārstāvji.

Mārtiņš Zviedris, 2006. gada oktobris

Iļģi